Otrā pasaules kara sakarā Latvijai ir savs stāsts

Uzreiz jāsaka, ka šis “falšums” nav raksturīgs vienīgi mums. Runa ir tieši par 8. maiju, jo tur, kur 9. maijā svin Uzvaras dienu, tur viss notiek pa īstam. Tik īsti, ka šī svinēšana jau pāraug īstā mānijā, ko krievu valodā dēvē par pobedobesiju.

Robeža starp šo “īstumu” un “falšumu” iet atbilstoši apmierinājumam ar šī kara beigu rezultātiem. Latvija ar Otrā pasaules kara rezultātiem pēc 1945. gada 8./9. maija nekādi nevarēja būt apmierināta. Objektīvi Latvija ir Otrā pasaules kara, kurš sākās 1939. gada 1. septembrī, liela zaudētāja. Pirms kara Latvija bija plaukstoša, neatkarīga valsts, pilntiesīga Nāciju līgas dalībniece, bet pēc kara tā kļuva par pilnīgi beztiesisku Staļina impērijas (PSRS) teritoriālu vienību.

Lielai daļai Austrumeiropas valstu “paveicās” mazliet vairāk. Tās, nonākot faktiskā PSRS kontrolē, vismaz saglabāja nominālu neatkarību. Rietumvalstis it kā varēja svinēt pilnvērtīgu uzvaru, taču “krievu lāča” klātbūtne Eiropas centrā, vēlākos gados arī ar kodolraķetēm bruņojumā, neļāva Rietumeiropai justies mierā un komfortā. Arī zināma nodevība pret Austrumeiropu, kura tika atdota Staļinam, neļāva justies līdz galam apmierinātiem.

Interesanti, ka arī Staļins nebija gandarīts ar Otrā pasaules kara rezultātiem. Viņš pirms kara, 1939. gada 23. augustā slēdzot līgumu ar Hitleru, bija cerējis, ka kara noslēgumā (kad Vācija būs noasiņojusi karā ar Angliju un Franciju), no muguras uzbrūkot Hitleram, viegli paņems visu Eiropu, taču beigās bija spiests samierināties tikai ar Eiropas austrumdaļu. Tāpēc Staļina un vēlāk viņa līdzgaitnieka Hruščova laikos ne par kādu “uzvaru” nerunāja. 9. maijs bija parasta darba diena. Tikai ar 20 gadu nobīdi, jau Brežņeva laikos (Brežņevs pats bija karojis frontē), 1965. gadā, 9. maijs tika pasludināta par svētku dienu, un sākās Uzvaras dienas triumfa gājiens.

Latvijai nebija labvēlīgu variantu

Vēsture neatbalsta spriedelējumus, kas būtu, ja būtu. Bet tomēr, ja gribam saprast, kā mums būtu jāizturas pret 8./9. maiju, jāuzdod vienkāršs jautājums - vai varēja būt citādi? Vai varēja Latvijai būt labvēlīgāks kara iznākums? Teorētiski varēja. Ja antihitleriskās koalīcijas Staļina partneri - Čērčils un Rūzvelts - Staļinam būtu izvirzījuši stingrākas prasības pēc kara atjaunot situāciju ante bellum (uz 1939. gada 1. septembri), tad...

Vienlaikus skaidrs, ka praktiski šādu prasību izvirzīšana reālajā situācijā nebija iespējama. Līdz ar to situācija bija ievirzījusies tā, ka Latvijai nekādā salikumā nebija iespējams labvēlīgs kara iznākums. Tas gan neliek mums izlikties, ka 8./9. maijs Latvijai saistās ar kaut ko pozitīvu. Spriedelējumi, ka Hitlera uzvaras gadījumā būtu vēl sliktāk/labāk, ir no tās pašas bezjēdzīgās “kā būtu, ja būtu” sērijas.

Jārunā par to, kas ir/bija, nevis par to, kas būtu/nebūtu. Otrais pasaules karš Latvijai atnesa ilgu un grūtu okupāciju (vairākām paaudzēm tika burtiski salauzta dzīve), un šī okupācija beidzās tikai pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē (Krievijas karaspēks Latviju atstāja tikai 1994. gadā).

Redzējums par vēlamo pasaules kārtību ir atšķirīgs

Kāpēc par to tagad jārunā atkal? Tāpēc, ka Krievijā 9. maijs ir Uzvaras reliģiskā kulta diena, un atbilstoši šim reliģiskajam kultam Kremlis par savu mērķi ir nospraudis atjaunot to pasaules kārtību, kāda tika iedzīvināta 1945. gadā un kuru (Maskavas ieskatā) sagrāva “nodevējs” Gorbačovs, Jeļcins & Co ar Gaidaru un Čubaisu priekšgalā. Jāuzsver, ka šī mērķa sasniegšanu atbalsta ne tikai Putins un saujiņa viņa līdzskrējēju, bet gan plašas Krievijas tautas masas.

Situācija Rietumos ir fundamentāli cita. Tur politiķi 8. maijā, veicot formālas, rituālas darbības, domā, ka atdod godu sen bojā gājušiem upuriem un tādējādi piemin vēsturi. Taču patiesībā runa ir nevis par vēsturi, bet gan par šodienu. Vēl vairāk. Runa ir par rītdienu, jo 9. maijs Krievijā nav piemiņas diena par desmitiem miljonu bojā gājušu PSRS pilsoņu, bet gan par impērisko varenību. Par nepieciešamību šo varenību atjaunot, revanšējoties par 1989.-1991. gada zaudējumu Aukstajā karā.

Tieši šādā aspektā jāvērtē Krievijas iebrukums Ukrainā un īsi pirms tā 2021. gada 15. decembrī Rietumiem izteiktais ultimāts - atvilkt NATO austrumu robežu līdz 1997. gada robežām. Tas ir, atjaunot Krievijas ietekmes sfēru 1945.-1985. gada robežās.

Putins nekad ne ar pušplēstu vārdu nav attiecies no šīm prasībām. Savukārt Rietumi izliekas, ka šīs prasības nav dzirdējuši un tādas nekad nav izteiktas. Rietumi konsekventi izliekas, ka karš Ukrainā ir strīds par atsevišķiem zemes pleķīšiem. Atliktu tikai vienoties, kas kuram pieder, un karu varētu beigt. Vajag tikai puses nosēdināt pie sarunu galda, vienoties par nosacījumiem, ar kādiem šīs “strīdīgās” teritorijas nonāk vienas vai otras puses kontrolē, un lieta darīta. Varam atgriezties pie tās pašas mierīgās dzīves, kāda bija līdz 2022. gada 24. februārim.

Režīmu Kremlī mainīt nevēlamies

Francijas prezidents Emanuels Makrons, kurš šogad atļāvies visai brīvi izrunāties par iespējamību sūtīt Francijas karaspēku uz Ukrainu (ar atrunām un bez mazākās konkrētības), vienlaikus, nupat tiekoties ar Ķīnas līderi Sji Dzjiņpinu, skaidri, bez atrunām paziņoja: “Mēs nekarojam ar Krieviju vai Krievijas tautu, un mēs nevēlamies mainīt režīmu Maskavā.” Citiem vārdiem, mums nekas nav pret Putinu, lai viņš dzīvo un valda savā teritorijā, bet tikai lai mūs pārāk netraucē.

Tas, ka šo paziņojumu Makrons nolasīja Ķīnas diktatora klātbūtnē, arī nav nejauši. Tādā veidā Makrons cenšas pateikt, ka mums, Rietumiem, ir pieņemams citās valstīs pastāvošs autoritārs vadības stils, ja vien tas paliek pašu mājās. Makrons cenšas dot mājienu: savu valstu robežās dariet, ko gribat, bet nelieniet ar savu despotiju starptautiskajā arēnā.

Sji Dzjiņpins Austrumu diplomātijas garā neko neteica, bet pašsaprotami padomāja: kas gan šis augumā nelielais vīrelis ar garo degunu tāds ir, ka mums - valstij ar sešu tūkstošu gadu vēsturi - kaut ko aizrādīs vai mācīs. Iekavās jānorāda, ka Ķīnā eiropiešu raksturīgākā iezīme skaitās liels deguns un šo 6000 gadu ilgo vēsturi tur piemin biežāk nekā PSRS laikos Ļeņinu.

Šis Makrona paziņojums, kurš atšķirībā no viņa izteikumiem par iespējamo karaspēka sūtīšanu uz Ukrainu neizsauca ne mazākos iebildumus ne pašu mājās, ne citās Eiropas galvaspilsētās, liecina tikai par vienu. Rietumos nesaprot vai drīzāk negrib saprast, ka jautājums jau nav par Ukrainu un pat ne Baltiju, Poliju vai NATO.

Kam pieder nākotne?

Jautājums ir nopietnāks - kura sistēma 21. gadsimtā izrādīsies ilgtspējīgāka un izies no šīs globālās turbulences kā uzvarētāja? Demokrātija vai autokrātija? Ja vēl pavisam nesen šis jautājums šķita gandrīz vai absurds, jo atbilde bija it kā acīmredzama: protams, ka demokrātija, jo vēsture nekad nevirzās atpakaļgaitā, tad tagad šī atbilde vairs nav tik nepārprotama.

Aksioma ir pārvērtusies teorēmā, kura prasa pierādījumu. Ja Sji Dzjiņpins vēl nenorāda: pierādiet darbos savas sistēmas pārākumu, tad Putins to gandrīz vai pieprasa: kaut vienreiz pierādiet, ka jūsu “dziļās bažas”, “sarkanās līnijas” un “par to viņam būs dārgi jāmaksā” ir kaut kas tāds, ar ko jārēķinās, nevis tukši, pret debesīm izkliegti vārdi.

Ukrainas infrastruktūras mērķtiecīga iznīcināšana un kodolšantāža pret Rietumiem nav vienīgais Putina ierocis. Vācija un Čehija atsaukusi savus vēstniekus saistībā ar kiberuzbrukumiem. Aviokompānija “Finnair” atcēlusi lidojumus no Helsinkiem uz Tartu, jo Baltijas gaisa telpā tiekot traucēti GPS navigācijas signāli. 7. oktobra “Hamās” uzbrukums Izraēlai un situācijas destabilizācija Tuvajos Austrumos ir no tā paša haosa radīšanas instrumentu arsenāla.

Šobrīd Rietumu drošības dienesti ir norūpējušies par drošības nodrošināšanu Parīzes olimpiskajās spēlēs un gaidāmā Eiropas čempionāta futbolā laikā Vācijā. Ja šie lielie sporta notikumi norisināsies bez starpgadījumiem, tad par to varēs pateikties vienīgi attiecīgo valstu drošības dienestiem, nevis tam, ka Makrons kārtējo reizi apliecinājis: “režīmu Maskavā nevēlamies mainīt”. Pat ja šie Makrona vārdi atmaidzinās Putina sirdi (ironizēju) un viņš dos rīkojumu neveikt nekādas hibrīdkara operācijas, tad tas tikai skaidri parādīs, kurš atrodas spēka un kurš lūdzēja pozīcijās.

Lai nebūtu pārpratumu. Esmu pārliecināts, ka Rietumu demokrātiju militārais, ekonomiskais, tehnoloģiskais, kultūras pārākums joprojām ir milzīgs (visa pasaule skatās Holivudu un Eiropas Čempionu līgu, nevis Bolivudu un Ķīnas čempionātu futbolā), un reāla konflikta gadījumā Rietumi no šādas sadursmes izietu kā uzvarētāji, taču jebkurš teorētisks pieņēmums ir jāapstiprina praksē.

Pagaidām nekas neliek Putinam vai Sji domāt, ka viņiem būtu jāpieraujas “stiprāko” priekšā. Trakākais, ka uz šo Putina/Sji un Baidena/Makrona/Šolca pretstāvi raugās pārējā pasaule. Nav teikts, ka turienes cilvēki cieņpilni skatās uz Rietumu līderiem un gribētu viņiem līdzināties.

Var jau atkārtot, ka nedrīkstam pieļaut jaunus, iznīcinošus un nežēlīgus karus, un cerēt, ka katru gadu varēsim atzīmēt 8. maiju kā noslēgumu pēdējam lielajam karam, kas ar savu tumšo spārnu skāris mūs. Diemžēl ar runām, apelēšanu pie saprāta, pat pie izdevīguma ne visus konfliktus var atrisināt.

Optimismu vieš tas, ka šobrīd ir pārliecība, ka uzbrukuma gadījumā Latvijas armija nepadosies bez cīņas, kā tas bija 1940. gadā. Šī nepretošanās savulaik ļāva Čerčilam un Rūzveltam mūs vieglāk atdot Staļinam. Tiesa, diez vai tā laika realitātē šāda pretošanās kaut ko būtu Latvijai devusi.

Toties mūsdienās nepārprotami izteikta gatavība pretoties gan var atdzesēt dažu sakarsušos prātus Kremlī. Tāpēc stiprināt mūsu aizsardzības spējas un veidot ciešākas saites ar NATO ir galvenais, kas jāatceras, Otrā pasaules kara beigu dienu Eiropā pieminot. Šī iemesla dēļ var nedaudz izlikties, ka 8. maijs arī mums saistās ar kaut ko gaišu. Neaizmirstot, kāds ir mūsu patiesais stāsts.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā